Atklāta saruna "Kurš drīkst rakstīt par seksu?"

Erotiskās literatūras bestselleri (Džeimsas "Greja piecdesmit nokrāsas", Račko “Saplēstās mežģīnes” u.c.) pierāda, ka erotiskā literatūra piesaista plašu auditoriju. Tās uzplaukums angļu valodā pēdējos gados izpelnījies pat īpašu apzīmējumu – kliteratūra jeb erotiskā literatūra, kas izmanto sieviešķo skatienu (female gaze). To lielākoties lasa un raksta sievietes, kamēr sabiedrība un literatūrkritika to pārsvarā uzlūko ar vīpsnāšanu, uztverot kā nevērtīgu pusmūža sieviešu izklaidi. Arī vīriešu rakstīti klasikas darbi kā Marķīza de Sada “Justīne” vai Vladimira Nabokova "Lolita" pievēršas seksualitātei, taču to saturs tiek uztverts pretrunīgi citu iemeslu dēļ: “Lolita” balstās neētiskās attiecībās un runā par vardarbību, taču popkultūrā ir kļuvusi par fetišizācijas ieroci, nekā ieganstu niansētai diskusijai par piekrišanu, uz kādu cenšas aicināt kliteratūras labākie piemēri, portretējot sievietes iekāri. Latviešu valodā joprojām jūtams precīzas leksikas trūkums, ko izceļ arī nesenais skandāls ap Signes Viškas tulkoto grāmatu "Tur lejā", kura cita starpā aicināja jaunākos lasītājus saukt savus dzimumorgānus īstajos vārdos. Pretrunīgas attieksmes izpelnījās arī Annas Auziņas romāns “Mājoklis”, kurš līdzīgi atklāti runāja par seksu un ķermeni. Publikas sašutums izgaismo, cik sarežģīta un akūti nepieciešama ir saruna par valodu, ko izmantojam, lai formulētu savu seksuālo pieredzi, runātu par ķermeni un vairotu jaunu cilvēku ķermenisko aģenci un izpratni par robežām – prasmes, par kuru trūkumu Latvijā īpaši daudz runāts pēc Epstīna failu atslepenošanas. Diskusijā sarunāsimies par to, kā grāmatas veido mūsu priekšstatu par seksualitāti, kāpēc erotiskas grāmatas tiek uzlūkotas kā nevērtīgas un kā nonākt pie valodas, ar kuru runāt par ķermeni precīzi? Tāpat aicināsim kritiski analizēt atbildīgu seksualitātes reprezentāciju un vecumam atbilstošu saturu.