Saruna "Aizliegtā tauta – lībiešu pieredze, par kuru nevar nerunāt"

Ir lietas, par kurām nedrīkst nerunāt. Viena no tām ir sekas, ko radījusi lībiešu izslēgšana – gan no varas, gan no sabiedrības apziņas –, un šīs izslēgšanas radītie aizspriedumi un šķēršļi. Runāsim par to, kāpēc, nodibinoties demokrātiskai Latvijas valstij, viens no lībiešu patriotiem par saviem lībiskajiem uzskatiem tomēr nonāca un nomira Latvijas cietumā, kāpēc padomju laikā lībiešiem bija liegts norādīt savu tautību pasēs, un skolās mācīja, ka lībieši ir izmiruši 13. gadsimtā. Par pēdām, kādas lībiešu apziņā ir atstājusi izdzīšana no savas zemes, un kāpēc pat 2026. gadā lībiešu skolēnam ir jācīnās par to, lai varētu skolas konkursā lasīt dzeju lībiešu valodā. Sarunas noslēgumā pievērsīsimies tam, kādus risinājumus šo traumu dziedēšanai un veselīgai savai, savas kultūras un valodas dzīvei lībieši ir raduši un kādi – vēl būtu meklējami.