Dzīvā saruna “Legāla atļauja likvidēt – kādas ir dzīvnieka tiesības uz dzīvību?”

Ikvienam ir tiesības uz dzīvību. Ja runa ir par cilvēktiesībām, tiesības uz dzīvību atzīstamas kā vienas no galvenajām, cilvēka dabiskajām tiesībām. Vai dzīvniekam ir līdzvērtīgas tiesības uz dzīvību?

Cilvēks dzīvnieku izmanto dažādiem mērķiem: mēs tos ēdam, nodarbinām, izmantojam tos eksperimentos, dresējam savām izklaidēm utt. Savukārt, mīļdzīvnieki ir tie, kurus cilvēks tur savam priekam (tā tos definē Dzīvnieku aizsardzības likums). Vienlaikus, tieši šie dzīvnieki ir pakļauti lielākajai patvaļai no cilvēka puses: tie veido klaiņojošo un bezsaimnieka dzīvnieku populāciju, šos dzīvniekus tā īpašniekam ir tiesības eitanizēt bez īpaša pamatojuma, pret šiem dzīvniekiem tiek vērsta cietsirdība, līdz pat to nežēlīgai nogalināšanai. Vai varam uzskatīt, ka dzīvnieka turēšana cilvēka priekam ir līdzsvarā ar dzīvnieka tiesībām dzīvot?

Mainoties sabiedriskai domai par dzīvnieku, tā vietu un lomu cilvēka dzīvē, aktuāls kļūst arī jautājums par cilvēka attieksmi pret dzīvnieku. Latvijā juridiski dzīvnieks ir lieta, manta, īpašums. Vai dzīvnieka kā lietas statuss ietekmē arī mūsu attieksmi pret dzīvnieku? Vai dzīvnieka kā dzīvas, justspējīgas būtnes atzīšana ir tikai ētisks vai arī juridisks jautājums? Vai Latvijas sabiedrība ir gatava pieņemt, ka dzīvnieks nav lieta? Vai valstī esošo dzīvnieku pārprodukciju var risināt ar masveida eitanizēšanu?

Ir daudz jautājumu, uz kuriem aicināsim atbildēt sarunas dalībniekus, lai liktu pamatus tālākiem mērķiem: mainīt dzīvnieka statusu no lietas uz justspējīgu būtni, mazināt cietsirdību pret dzīvniekiem, nepieļaut nepamatotu dzīvnieku nonāvēšanu.