Dace Terzena

“Kad uzdodu jautājumu par savu briedumu, es sevi konfrontēju ar daudziem nepatīkamiem jautājumiem. Lūk, tikai daži. Vai man vienmēr izdodas apvaldīt savu ego un paštaisnību? Vai es vienmēr atzīstu savas kļūdas? Vai es saku vienu, bet patiesībā manus vārdus virknē mans aizvainojums? Vai es runāju, lai tiešām pateiktu un aizstāvētu būtisko, nevis ļaujos tukšām vārdu kaujām, kur atkal triumfē ārišķība un paštaisnība? Vai es par cilvēkiem neizdaru paviršus, augstprātīgus un virspusējus spriedumus? Vai es lietas pieņemu tādas, kādas tās ir, nejūtoties kā upuris nemitīgajos pārmaiņu vējos? Katra reize, kad atbilde bijusi man neglaimojoša, tā ir liecinājusi arī par kādu mazu, citiem nemanāmu nāvi manī.”