Saruna "Sēru kafejnīca"

Mūs var skart desmitiem dažādu veidu zaudējumi. Sēras par zaudējumu. Tās pārņem mūs kā milzīgi viļņi, kas nogāž no kājām un atstāj bez elpas, liekas - tās ir beigas, bet tad tās uz mirkli atkāpjas atļaujot ievilkt gaisu, bet nāk atkal nākošais vilnis, un nākošais, katru reizi pārsteidzot ar bezcerību un tukšumu. “Saņemies, turies, būs jau labi” atskan līdzjūtības vārdi, kas īsti neuzmundrina. Un tomēr, varbūt ir ērtāk tās ignorēt, lai varētu mierīgi funkcionēt, domāt, strādāt un pabeigt iesākto. Kā dzīvot pēc zaudējuma? Kā īsti būtu jāsēro, lai saudzīgi atgūtos? Kā sev palīdzēt? Ko teikt vai neteikt sērojošam cilvēkam? Vai var un drīkst sēras izvēlēties nesērot?