Saruna "Sapnis vai murgs: dzīve dažādu Latvijas novadu lauku teritorijās pēdējos 100 gados"

Latvijas lauku teritorijas pēdējos 100 gados ir bijušas visu politisko varu dienaskārtībā. Kārlis Ulmanis uz laukiem centās pārvilināt pilsētniekus, savukārt padomju okupācijas vara sabūvēt agropilsētas, nolīdzinot līdz ar zemi visas viensētas.

Politisko varu lauku attīstības vīzijas visbiežāk nav piepildījušās. Arī šobrīd drīzāk šķiet, ka gan Eiropas Komisijas 2021. gadā iniciētā un izstrādātā lauku reģionu ilgtermiņa vīzija, gan Latvijas Nacionālajā attīstības plānā (2021-2027) un jo īpaši sadaļā “Telpiskās attīstības perspektīva” solītais paliks vien uz papīra. Šie plāni pārlieku kontrastē ar realitāti - depopulāciju un sabiedrības novecošanos, ar pilsētvidi salīdzinošu pakalpojumu nepieejamību, nepietiekošajām iespējām labi nopelnīt un attīstīt uzņēmējdarbību. Lauku skolu slēgšana un pakalpojumu iestāžu skaita samazināšana Latvijas lauku iedzīvotājiem drīzāk dod vēstījumus, ka lauku teritoriju ilgtspēja ir politisks lozungs, nevis reālās politikas dienaskārtība.

Bet vai tā ir bijis vienmēr? Kas ir licis cilvēkiem palikt laukos, kā vēsturiski atšķīrās dzīves kvalitāte pilsētās un laukos, un kādi bija mēģinājumi šo atšķirību mazināt? Kā atšķīrās situācija dažādos Latvijas novados? Un kā tas ietekmēja demogrāfiskos un citus procesus? Šajā diskusijā centīsimies atbildēt uz jautājumiem, vai lauku teritoriju panīkums ir neatgriezeniska globāla tendence, maldīga emocijās balstīta sajūta, jeb tomēr kas vairāk un ar cerību staru nākotnes virzienā.

Sarunas dalībniekiem ir dažāda lauku pieredze gan no teorētiskās, gan praktiskās puses. Savu lauku pieredzi viņi skatīs no vēstures, ekonomikas, pedagoģijas, tradicionālas kultūras un arī informācijas tehnoloģiju perspektīvas.