Diskusija "Mazas valodas, lielas iespējas? Latgaliešu, sāmu un jaunnorvēģu valodas"

Latvijai ir daudz kopīga ar Ziemeļvalstīm arī valodas jomā. Mēs, tāpat kā Norvēģija, Somija un Zviedrija, kur runā sāmu valodā, varam lepoties ar savu somugru – lībiešu – valodu, kas ir viena no vietējo pamattautu valodām. Un gluži tāpat kā Norvēģijā, kur pastāv divi rakstu valodas paveidi – t.s. “būkmols” (bokmål) un jaunnorvēģu valoda (nynorsk), – arī Latvijā ir gan latviešu literārā valoda, gan latgaliešu rakstu valoda. Tomēr jāatzīst, ka salīdzinājumā ar Norvēģijā plašāk lietoto jaunnorvēģu valodu, latgaliešu valodas īpatsvars izglītībā, valsts iestādēs un sabiedrībā kopumā ir krietni mazāks. Tas skaidrojams ar vēsturiskiem notikumiem – kamēr Latvijā valodas izplatību kavēja drukas aizliegums un citi autoritārā režīma ierobežojumi, Norvēģijā teju divsimt gadu laikā nostiprinājās demokrātija, spēcīgas nevalstiskās organizācijas un aktīva pilsoniskā līdzdalība. Lai gan arī jaunnorvēģu valodas lietotāji sastopas ar izaicinājumiem, piemēram, atsevišķu likumos noteikto tiesību neievērošanu, aktīvas iedzīvotāju iesaistes dēļ šīs valodas statusu izdevies nosargāt.

Diskusijā centīsimies izdibināt, kāda ir nevalstisko organizāciju loma valodas politikas veidošanā. Ko tām izdevies panākt valodas lietotāju tiesību aizsardzībā? Kāds ir to nākotnes potenciāls Latvijā, Norvēģijā un pārējās Ziemeļvalstīs? Un ko mēs varam mācīties no Ziemeļvalstu pieredzes attiecībā uz mazāk lietoto un pat apdraudēto valodu aizsardzību?

Diskusijas ieraksts angļu valodā.