Bērni ir izveidojuši savas dzīves un ģimenes, taču ir konflikta sajūta ar vecākiem. Nebeidzami pārmetumi, kas velkas līdzi, lai gan bērnam jau pāri 40. Pieaugušais bērns pārved mājās partneri, un tas nesaprotas ar vecākiem. Nu jau 30+, taču bērns joprojām ir bez darba un dzīvo pie vecākiem. Ilgstoši un pat šķietami neatrisināmi konflikti starp vecākiem un lielajiem bērniem ir visai bieža parādība. Ko ar tiem iesākt? Vai vispār kaut kas ir jāiesāk? Kāpēc vecākiem nav izdevies bērna dzīvi ievirzīt tā, lai viņš (vai viņa) būtu motivēts sākt strādāt un būt patstāvīgs jau no pilngadības sasniegšanas? Vai vecāki prot novilkt robežas un sniegt atbalstu veselīgā formā? Un kāda ietekme uz vecāku un pieaugušo bērnu attiecībām ir bijusi skolotājiem, treneriem, citām pozitīvajām autoritātēm bērna dzīvē, kā arī vienaudžiem un pusaudžu elkiem?