Var minēt vairākus piemērus pasaules un Latvijas literatūrā, kas ir rosinājuši pārdomas vai diskusijas par to, vai rakstnieks drīkst rakstīt visu, kas ienāk prātā. No vienas puses, jā, protams, mākslai un tajā skaitā literatūrai būtu jāspēj brīvi reflektēt par visu iespējamo, ieskaitot politiku, identitāti, vardarbību, seksualitāti un citiem sabiedrībai būtiskiem jautājumiem. No otras puses, jautājums par to, vai rakstnieks drīkst rakstīt visu, kas ienāk prātā, skar arī dažus problēmaspektus:
- kad rakstnieka personiskā nostāja cilvēktiesību vai citos jautājumos literārā darbā izpaužas kā naida runa vai aicinājumi pārkāpt citu cilvēku tiesības;
- kad rakstnieks savā darbā izmanto ne savu personīgo pieredzi, piemēram, rakstot par kvīru kopienu, cilvēkiem ar invaliditāti vai citām marginalizētām grupām, tā romantizējot, trivializējot vai kaitnieciski reprezentējot šīs identitātes;
- kad daiļliteratūras darbs tiecas normalizēt destruktīvas vai vardarbīgas uzvedības formas, piemēram, vardarbību pret sievietēm, stereotipizē dzimumlomas vai pauž citus nevienlīdzību uzturošus priekšstatus.
"PEN International" hartas 4. punktā iekļauta doma, ka autora brīvība tomēr ietver sevis ierobežošanu, nepaužot melus un ļaunprātīgi neizmantojot preses brīvību. Harta šādā redakcijā tapusi pēc Otrā pasaules kara, kad PEN biedru vidū ir bijuši tādi nacistu atbalstītāji kā Ezra Paunds un Knuts Hamsuns. Rezultātā organizācijai draudējusi šķelšanās un vajadzējis reaģēt uz faktu, ka autora brīvība, ko neierobežo nekāda ētiska vienošanā, var izrādīties bīstama. Šķietamais spriegums starp radošo brīvību un sociālo atbildību arī būs diskusijas centrā.
Diskusijas laikā tiks meklētas atbildes uz jautājumiem: kur literatūrā beidzas mākslinieciska provokācija un sākas kaitnieciska runa? Vai rakstniekam ir jāuzņemas atbildība par sava darba iespējamo ietekmi uz sabiedrību? Vai prasība domāt par sekām ir cenzūras forma vai tomēr neatņemama dzīves daļa demokrātiskā sabiedrībā?
LV
