Edmunds Valdemārs Bunkše

Pirmos piecus vai sešus gadus pavadīju Liepājā, kvartāla attālumā no jūrmalas. Kā Česlavs Milošs ienīst plašus klajumus, tā es tos mīlu un cienu. Jo pie jūras bija tāles un plašums. Mīlu kalnus. Šī mīlestība radās ar Raiņa kalnā kāpēju un ar Šillera Vilhelmu Tellu un tā izrādi DP (Displaced Persons) nometnē, LĪbekā, Vācijā. Tajā pašā laikā mīlu intīmas, mīļas vietas, kur daudz svarīgāk par redzēšanu ir vietu jušana ar visām maņām - smaržām, tausti, dzirdi, garšu, ar ādu, redzi un visu ķermeni. Šādu preferenci iemantoju no mīļajiem, senajiem “Mieriņiem” Raunā un no otrā pasaules kara izdzīvošanas. Šo sinopsi noslēdzu ar vēl vienu lielu mīlestību ainavās, t.i., mākoņiem. It sevišķi gubu mākoņiem. Noteikti tos redzēju virs Baltijas jūras un Vidzemes augstienē. Bet, kā Imants Ziedonis teiktu — neievēroju.