Saruna par ēdienu un kultūru “Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs”
Ēdiens ir eksistenciāla nepieciešamība, to lieto katrs un ikdienu, un tāpēc var šķist, ka visi par to zina pietiekami. Ar ēdienu saistīti temati, šķiet, attiecas vienīgi uz sadzīvi un sarunām par to, ko likt galdā, ko uzglabāt ziemai, kā pārsteigt viesus un kā pabarot ģimeni. Nereti ēdiens uzskatīts par pārāk triviālu tematu, lai tam veltītu laiku akadēmiskā vai intelektuālā vidē.
Tomēr mākslā ēdiens ir kā slepena zīmju valoda, kas atklāj daudz vairāk, nekā tikai pieejamo produktu sarakstus vai to pagatavošanas tradīcijas. Literatūrā, kino un teātrī parādītais ēdiens raksturo varoni, laikmetu un sociālās attiecības, rada emocionālu spriedzi un nodrošina intelektuālu izklaidi. Mākslā parādās ēdiena estētiskā dimensija, tas ļauj runāt par skaisto un vienlaikus atgādina par tā nīcīgumu.
Kāpēc ir vērts pievērst atsevišķu uzmanību ēdiena radītajām nozīmēm dažādos mākslas veidos? Tās stāsta par dažādiem identitātes aspektiem – par to, kādi bijām, esam vai gribētu būt. Mēs identificējam sevi kā kaut kā noteikta ēdājus vai neēdājus un tas veido piederību noteiktai kopienai un uzsver nošķiršanos no citām kopienām.
Par šiem un citiem ēdiena un dažādu mākslas jomu saskares punktiem šajā sarunā par ēdienu un kultūru.
