Diskusija "Tu mane cīnej voi nacīnej? Rakstīt latgaliski Latvijā."
Latgale ir forša vieta, ja uz turieni jāaizbrauc ciemos pie omītes, jāuzkāpj Mākoņkalnā, jāiedzer šmakovka vai jāapmeklē Maizes muzejs. Tādos brīžos latgalieši un latgaliešu valoda izskatās un izklausās kā sirdij tuva eksotika, kas brīvdienās ir vien ceļojumu biroja organizēta brauciena attālumā. Bet ko darīt tad, kad kāds trakais latgaliski saraksta dzeju vai prozu un izdomā to piedāvāt plašam lasītāju lokam? Diskusijā “Tu mane cīnej voi nacīnej? Rakstīt latgaliski Latvijā” mēģināsim noskaidrot, kāpēc latgaliski rakstošie autori pretojas tulkošanai literārajā valodā un kāpēc kultūras mediji pretojas latgaliskajam. Kas īsti ir tas, ko cienām (“cienīt” – arī ‘ar patiku skatīties, lasīt klausīties’)? Vai saprotamības princips tiek piesaukts pamatoti tad, kad, piemēram, kultūras mediji atsaka publicēt tekstus latgaliski bez tulkojuma literārajā valodā? Kāpēc mums patīk, piemēram, Heli Lāksonenas atdzejojumi Vidzemes lībiskajā dialektā, bet ir grūti lasīt dzeju latgaliski? Tā būs saruna par mūsu pašu iekšējo citādību, cieņu un izpratni par to, par valodas nozīmi un atvērtību tās daudzveidībai, lai pretējā gadījumā mēs nepiedzīvotu risku zaudēt citādo, to apklusinot.
