Diskusija "Post-covid kristietība"

Situācija, kurā kristīgā baznīca nonāca saistībā ar Covid-19 krīzi, to konfrontēja ar eksistenciāliem jautājumiem. Piepeši tradicionālie evaņģēlija komunikācijas mediji un kristīgā reliģiskā prakse — dievkalpojums, rituāli, pasākumi, kā arī to noturēšanai speciāli izveidotās telpās: dievnamos un draudzes namos —  kļuva nederīga un neizmantojama. Arī draudžu darbs ar mērķa grupām, kas balstās savstarpējā saskarsmē, vairs nebija iespējams ierastajā veidā. Līdzšinējā kristietības forma, kas balstījās uz cilvēku sanākšanu kopā, piepeši saskarās ar savām robežām.

Ārkārtas situācijas laikā varēja novērot dažādas pieejas mēģinājumos aizsniegt ierasto auditoriju, kas ar mainīgām sekmēm lielajam vairumam draudžu arī izdevās. Tomēr, vai kristietības vēstījums krīzes laikā kļuva nozīmīgs arī plašākam sabiedrības lokam? Vai šādi vēstījumi izskanēja? Kur un kāda bija baznīca Covid-19 krīzes akūtajā periodā? Vai jaunie komunikācijas risinājumi atradīs paliekošu vietu arī kristietības praksē?

Diskusijas gaitā tiks aplūkoti dažādi prakses piemēri, kas atspoguļo baznīcas centienus un bezpalīdzību, lomu un jēgu, bailes un drosmi. Mērķis ir kopīgi apzināties, vai Covid-19 krīzes rezultātā notikusī saskaršanās ar savām robežām līdzšinējo kristietības formu un saturu izaicina pārmaiņām? Vai varam nojaust šo pārmaiņu saturu? Vai jaunradušās evaņģēlija komunikācijas un reliģisku prakšu formas un saturi baznīcu padara aktuālāku mūsdienu cilvēkam? Kā saprast, kurām no līdzšinējām evaņģēlija komunikācijas un reliģiskajām praksēm ir vai nav “jāliek punkts”, vai tās “jāglābj” vai nav “jāglābj”? Vai mēs varam runāt par post-Covid kristietības parādīšanos?