Ieva Morica, Sarunu festivāla LAMPA direktore
Šonedēļ svinam demokrātiju Latvijā. 1. maijā apritēja 100 gadu kopš Satversmes sapulces sasaukšanas, kas lika pamatus mūsu parlamentārajai demokrātijai. 4. maijā atzīmējām Latvijas neatkarības atjaunošanas 30 gadus, bet 9. maijā svinam Eiropas dienu un mūsu piederību Eiropas kopējām vērtībām.
Es no sirds priecājos un atbalstu visas pilsoniskās iniciatīvas, kas notiek šīs nedēļas ietvaros, tomēr vēlos atgādināt, ka šobrīd ārkārtas stāvokļa dēļ esam liecinieki milzīgām mūsu demokrātiskā ietvara pārmaiņām, tādēļ domāju, ka šis ir arī piemērots brīdis refleksijai par demokrātijas izaicinājumiem pandēmijas laikā.
Kopš ārkārtas stāvokļa izsludināšanas COVID-19 pandēmijas rezultātā mūsu dzīves ir kardināli mainījušās. Kā sabiedrība esam akceptējuši būtiskus ierobežojumus mūsu demokrātiskajām brīvībām: lielākas pilnvaras valdībai, ierobežojumus pārvietoties ārpus valsts vai pulcēties publiskos pasākumos. Šie ierobežojumi parastās situācijās būtu neiedomājami, taču brīdī, kad likme ir cilvēku dzīvība un veselība, gan instinktīvi, gan racionāli mēs tos pieņemam un akceptējam.
Ir pagājuši gandrīz divi mēneši kopš ārkārtas stāvokļa sākuma, drīzumā varam gaidīt ierobežojumu mīkstināšanu. Nerodas iespaids un nav apliecinājumu, ka Latvijas valdība būtu ļaunprātīgi izmantojusi šo situāciju, ierobežojot mūsu brīvības, kā, piemēram, Ungārijā, kur pandēmijas aizsegā tika iesaldēta parlamenta lemtspēja, atceltas vēlēšanas un vara nodota valdības rokās. Kā valsts iedzīvotāja es novērtēju Latvijas politiķu spēju mobilizēties, ātri pieņemt sarežģītus lēmumus, ieklausīties veselības aprūpes sistēmas profesionāļos, starptautiskajās vadlīnijās un ar mediju starpniecību skaidrot savu viedokli sabiedrībai.
Tomēr ir vairāki aspekti, kas jāizceļ, skatoties uz demokrātiju un demokrātiskām vērtībām krīzes laikā. Demokrātija nav tikai likumi, lēmumi, institūciju funkcionēšana, tā ir arī kultūra un pasaules uzskats, lēca, caur kuru raugāmies uz pasauli. Sarunāšanās, domapmaiņa, publiskās diskusijas, sabiedrības dialogs ir neatņemama demokrātijas daļa, kas veido demokrātijas kultūru.
Ir skaidrs, ka ārkārtas situācijā, kad lēmumu pieņemšanas ātrums ir izšķirošs, nav iespējams izvērst iekļaujošu un izsmeļošu konsultēšanos ar sabiedrību. Arī sabiedrības grupām ir grūti ātri mobilizēties un organizēt viedokļa paušanu. Tomēr dialogs starp lēmumu pieņēmējiem un sabiedrību un tās organizētajām grupām ir vitāli svarīgs, lai lēmumu pieņēmēji spētu rast risinājumus, kas ir pieņemami plašai sabiedrībai, un, risinot vienu problēmu, neiecirstu citā sāpīgā vietā.
Otrais aspekts ir saistīts ar pulcēšanās brīvības ierobežojumiem. Ja šajā laikā tiek pieņemts kāds lēmums, kas noteiktai sabiedrības grupai ir nepieņemams, iziešana ielās – piketos, demonstrācijās – šobrīd nav atļauta. Vai tomēr bija iespējami kādi kompromisa risinājumi, lai dotu cilvēkiem iespēju paust savu viedokli publiskajā telpā klātienē, ievērojot piesardzības pasākumus un fizisko distanci?
Apzinoties, ka ar ierobežojumiem mums būs jāsadzīvo ilgāku laiku un pulcēšanās vienkopus tik lielā skaitā kā iepriekš tuvākajā laikā nebūs iespējama, daudzas sarunas tiek pārceltas digitālajā vidē. Cik iespējama būs dažādu viedokļu līdzpastāvēšana un cieņpilna sarunāšanās digitālajā vidē? Vai varēsim šajā krīzes laikā uzaudzēt šos digitālās sarunāšanās muskuļus – uzlabot savas prasmes vai gūt jaunu kompetenci? Protams, to pieredzi, kas rodas no sarunas klātienē, ar digitālu sarunu aizstāt nav iespējams. Tomēr ir jāmeklē veidi, kā digitālo sarunu padarīt jēgpilnu un tai veltītā laika vērtu. No visām prasmēm, kas jāvelta sarunai, es gribētu izcelt ieklausīšanos, iedziļināšanos sarunu biedra teiktajā un vēlmi sadzirdēt.
Visbeidzot, mēdz teikt, ka demokrātijai vajag demokrātus. Gan lēmumu pieņēmējiem, gan politiķiem un arī mums, iedzīvotājiem, ir jāgrib būt demokrātiem un jāpieņem demokrātijas spēles noteikumi, kas līdzās labām lietām ietver arī neskaidrību, sarežģītību, kompleksumu, ilgāku procesu lēmumu pieņemšanā, atbildības uzņemšanos. Demokrātiska komunikācijas kultūra pieprasa cita viedokļa uztveršanu kā līdzvērtīgu un saprātīgu, kā arī komunikāciju horizontālā virzienā. Tās ir pazīmes, kas raksturo nobriedušu cilvēku un nobriedušu demokrātiju. Gribu ticēt, ka krīze vairos mūsu sabiedrības un demokrātijas briedumu.