Mērķauditorija

Tie ir cilvēki, kā dēļ mēs taisām pasākumu. Tiesa, atsevišķos gadījumos pasākuma mērķis ir paši dalībnieki vai ideju materiāls (skatiet nodaļu “Formāti”). Tomēr lielākoties galvenais dialoga partneris ir cilvēki publikā, un par to ir vērts padomāt pirms pasākuma rīkošanas. Kas viņi būs, cik viņu būs, un ko viņi sagaida?

Tas palīdzēs atrast atbildes uz citiem pasākuma organizācijas jautājumiem – komunikācijas kanāli, norises vieta, formāts u.c.

Komercprojektos cenšas mērķauditoriju definēt pēc iespējas precīzi un šauri. Sabiedriskos pasākumos tas var būt sarežģīti un pat nevajadzīgi. Sarunu festivāla LAMPA gadījumā mērķauditorija var būt pat visi Latvijas iedzīvotāji – apspriežamie jautājumi var attiekties uz it visiem. Taču ir jāapzinās vēlamā un reālā auditorija – tie, kurus tas varētu interesēt un tie, kas patiešām ieradīsies.

Ir pamats domāt, ka sabiedrības lielākā daļa ir pasīva. Taču to var mainīt. Bostonas Universitātes latviešu profesors Agnis Stibe  piedāvā sekojošu skatījumu uz sabiedrības iesaistes procesiem. Vienmēr būs uzņēmīgi, aktīvi cilvēki, un tā būs sabiedrības mazākā daļa. Tāpat ir liela sabiedrības daļa, kam sabiedriskas aktivitātes ir pilnīgi vienaldzīgas. Un pa šiem abiem vidu ir daļa, kas “grib mainīties, sākot ar 1. janvāri”, tas ir, viņi ir ieinteresēti rīcībā, taču gaida kādu pamudinājumu. Mēs nevaram tiešā veidā ietekmēt pavisam vienaldzīgos. Taču varam iekustināt šos te, pa vidu esošos. Rezultātā daļa no viņiem kļūs par aktīvajiem. Tas savukārt veicinās tālākos procesus – vienaldzīgie redzēs, ka ‘trako’ ir kļuvis vairāk. Redzēs, ka tie vairs nav ārpus normālā esošie īpatņi. Un tad arī vienaldzīgie nonāks ieinteresēto kategorijā. Līdzīgi kā tie, kas agrāk vīpsnāja par velobraukšanu, sāk svārstīties, kad redz arvien vairāk velosipēdu pie savas paša darbavietas. Ir cilvēki, kas redz paši, citiem vajag parādīt.