Auditorijas iesaiste sarunā

Lai pasākums būtu demokrātisks, visbūtiskākais elements ir auditorijas iesaiste

Jau ir paveikts liels darbs – uzaicinātie runātāji ir izteikušies, auditorijasēž un skatās, daži paļāvīgi, daži skeptiski. Tagad vajadzētu notikt gaidītajai viedokļu apmaiņai. Pasākuma vadītājs jautā:  - Vai ir kādi jautājumi? Taču cilvēki mēdz būt kautrīgi. Par spīti vadītāja pūlēm, jautājumu nav un komentāru nav. Vai pasākums ir izgāzies?

Svarīgi saprast, kāpēc publika šķietami negrib iesaistīties. Kāpēc cilvēki neuzdod jautājumus? Lielā mērā tā ir skolas pieredze – labāk ir justies slinkam, nevis stulbam. Kautrība izteikt skaļi viedokli, kas var izklausīties smieklīgs. Labo skolēnu sindroms – runāt tikai tad, kad esi pilnīgi pārliecināts par savu taisnību. Nederēs vienkārši atkārtoti aicinājumi iesaistīties. Jo vairāk cilvēkus spiedīs un kauninās, jo mazāk viņi gribēs runāt. Kā risināt situāciju?

Var lietot pavisam vienkāršus paņēmienus – savs cilvēks publikā, kurš uzdot pirmos jautājumus un iekustina publiku. Var piedāvāt nelielu balvu par labāko jautājumu. Šie paņēmieni var sevišķi labi nostrādāt jauniešu auditorijā.

 Iesaisti rosina situācijas, ar kurām var identificēties. Piemēram, runāt par pieredzi. “Vai jums ir gadījies piedzīvot ko līdzīgu?” Katram ir personiskā pieredze un šai jautājumā nevar būt nezinošs.

Paņēmiens, kā apiet indivīda bailes no daudz klausītājiem – “Parunājiet ar blakussēdētāju!” Tas iedrošina arī pajautāt jautājumu publiski pēc tam. Ja es noskaidroju, ka neesmu vienīgais, kas tā domā, kļūst vieglāk arī uzdot jautājumu publiski.

Kad uzdod jautājumu, ir jāļauj publikai padomāt. Nevis 30 sekundes, bet minūti. Jautājuma pārformulēšana ir riskanta. Cilvēka smadzenes jau ir sākušas meklēt atbildi uz pirmo jautājumu, tāpēc pārformulēšana var atrisinājumu tikai paildzināt. Ja runātājs, dažkārt izmisuma vadīts, pats atbild uz savu jautājumu, tad publika turpmāk vairs necentīsies atbildēt. Viņi būs sapratuši, ka tie ir retoriski jautājumi. Ir jāapzinās auditorijas bagāža, sapratnes kapacitāte, sarunas prasības. To var noskaidrot iepriekš. Ko vēlas auditorija? Uzzināt, piedalīties, paust savu viedokli? Varbūt viņiem nav patiesas intereses, taču tā var rasties uz vietas.

Ko vēlamies mēs, rīkotāji? Diskutēt vai izklāstīt savu viedokli? Meklēt jaunu patiesību vai pierādīt jau esošo? Arī šeit var meklēt publikas pasivitātes iemeslus. Ja no skatuves doma ir pateikta kā pabeigts slēdziens – ko gan tur vēl jautāt vai komentēt? Ir skaidri jāparāda, ka tēma ir atvērta diskusijai, ka šeit ir sagaidāmi dažādi viedokļi.

Tāpat ir vērts noformulēt, kā vērsties pie publikas. “Varbūt kādam ir kas piebilstams?” var izrādīties nepietiekami.

Sarunu festivāls LAMPA  līdz šim ir ļoti centusies attīstīt jautāšanas kultūru. Lūk, daži no mūsu principiem:

Daudz kas atkarīgs arī no atbildes. Ja kautrīgs cilvēks publikā dzird, kā kāds jautātājs saņem lielisku atbildi, tas rada vēlēšanos jautāt. Ja labi izpildīsiet visus priekšnosacījumus, pastāv arī pretējs risks – publika iesaistās pārāk aktīvi. Parasti gan ir runa par atsevišķiem cilvēkiem. Runātājam/iem nevajadzētu iekrist sarunā ar vienu erudītu entuziastu. Tā nav demokrātija, ja kāds pārņem ar saviem jautājumiem visu telpu. Kā cīnīties ar pārlieku aktīvajiem? Moderatori iesaka neizlaist no rokām mikrofonu. Var cilvēkam lūgt turēties pie tēmas vai pāradresēt pašam viņa jautājumu.