Marta Gaile

Marta nevar paiet garām senām ēkām, tiltiem vai rožu dobēm, jo zina – kāds reiz ir sapņojis, domājis un radījis. Marta tic apņēmībai, misijai un lielam darbam. Vide, ko Marta rada, ir viņas dvēseles un redzes projekcija. Viņas ceļš ved no dizaina, piezīmju kladēm un ideju skicēm līdz muižas dārgumu meklēšanai, seno telpu un to stāstu atdzīvināšanai. Kad Marta pirmo reizi satika Amālijas muižu Aizputē, tās sienas bija iesnaudušās savā pēdējā dusā, jau zaudējušas cerību. Bet skaistā ziemas dienā liktenis viņas iepazīstināja, un kādā vasaras dienā muiža uzticēja sevi Martai. Tā abas kopā iet šo ceļu. Muiža māca ticēt brīnumiem. Ikreiz, kad nolaižas rokas un šķiet, ka cerības vairs nav, uzrodas kāds jauns atklājums. Tas liek acīm atkal iemirdzēties, uzlocīt piedurknes un rakstīt nākamo projektu, meklējot glābšanas instrumentus, lai vēsturiskās vietas turpinātu dzīvot.