Saruna "Sieviete un drošība"

Nacionālā drošība ir sabiedrības kopspēja aizsargāt valsti - ar militāru gatavību, krīžu vadību, civilās aizsardzības spēju, noturīgu informācijas telpu un uzticēšanos institūcijām. Diskusijā “Sieviete un nacionālā drošība” analizēsim, kā dzimums ietekmē līdzdalību, autoritāti un uztveri drošības laukā: kurš tiek uzskatīts par “īsto” drošības veidotāju, kādas prasmes un pieredzes tiek atzītas par stratēģiski nozīmīgām, un kādi priekšstati par spēku, kompetenci, līderību un rūpēm nosaka sieviešu redzamību drošības politikā un praksē. Saruna pievērsīsies gan sieviešu lomai bruņotajos spēkos un valsts aizsardzībā, gan plašākai sabiedrības noturībai, jautājot: kur sieviešu iesaiste jau šobrīd stiprina Latvijas drošību, kur tā tiek interpretēta pretrunīgi vai nepilnīgi, un kur vēl ir neizmantots potenciāls. Tā nebūs diskusija par simbolisku pārstāvniecību, bet par nacionālās drošības kvalitāti - par valsts spēju pilnvērtīgi mobilizēt visas sabiedrības zināšanas, prasmes un atbildību laikā, kad drošība kļūst par ikviena līdzdalības jautājumu. Sievietes dien dažādās Latvijas militārajās vienībās - plecu pie pleca ar vīriešiem, vienotos uzdevumos un vienotā atbildībā. Armija tiecas pēc standartiem, disciplīnas un vienotas sistēmas, taču karavīrs vienmēr ir arī cilvēks – ar savu pieredzi, raksturu un sabiedrībā ierastajiem priekšstatiem par dzimumu lomām. Kā jauktā kolektīvā veidojas savstarpējā uzticība? Kas nosaka pieļaujamības robežas? Kas palīdz pārvarēt stereotipus, spriedzi un neērtības, lai rastos īstā “pleca sajūta” - gatavība viens otru aizstāvēt un kopā izturēt sarežģītas situācijas? Un cik lielā mērā vienības psiholoģisko klimatu nosaka komandiera personība?