Saruna "Kur paliek mūsu vecāki? Aprūpes nami. Starp pienākumu un vainas sajūtu?"

Latvijā sabiedrība noveco, ģimenes kļūst mazākas, un arvien biežāk bērni dzīvo citās pilsētas vai pat valstīs. Taču aprūpes slogs, kas nereti gulstas uz viena cilvēka pleciem, paliek. Ar šo lēmumu bieži vien saskaras katrs, kuram ir vecāki, kuri vairs nespēj parūpēties par sevi. Taču šī pieredze ir pārāk reti apspriesta, jo tajā slēpjas nogurums, apjukuma un klusa vainas sajūta. Šī diskusija pievērsīsies emocionālajai pusei lēmumam par tuvinieka aprūpi. Kā izvēlēties, kad šķiet, ka nav citu variantu? Vai aprūpes nama izvēle nozīmē atteikšanos no atbildības, vai gluži otrādi - atbildīgu lēmumu pieņemšanu? Kā ģimenē tiek pieņemts šis lēmums un kā atpazīt brīdi, kad vairs nav spēka rūpēties? Sarunā būs apvienota personiskā pieredze, psihologa skatījums uz vainas sajūtu un izdegšanu, kā arī sociālās sistēmas realitāte. Kopā mēģināsim izprast, vai aprūpes nams ir atteikšanās, vai tieši atbildīgs lēmums. Šī nebūs tikai diskusija par aprūpes namiem - tā būs saruna par mīlestību, robežām, pienākumiem un drosmi atzīt, ka viens cilvēks nevar izdarīt visu.